Celiakija ir autoimūna slimība, kuras gadījumā organisms negatīvi reaģē uz glutēnu – olbaltumvielu, kas atrodama kviešos, miežos un rudzos. Cilvēkiem ar celiakiju glutēna lietošana uzturā izraisa imūnsistēmas reakciju. Tas nozīmē, ka cilvēka imūnsistēma kļūdaini uztver glutēnu kā apdraudējumu. Cenšoties to ‘iznīcināt’, imūnsistēma izstrādā aizsargfunkcijas un netīšām bojā tievās zarnas sienu, konkrēti bārkstiņas, un uzbrūk pati savam organismam. Tā vietā, lai pasargātu ķermeni, imūnā atbilde kļūst kaitīga pašam cilvēkam.
Bārkstiņas ir sīki izaugumi, kuru uzdevums ir palielināt uzsūkšanas virsmu, lai organisms varētu efektīvi uzņemt barības vielas. Celiakijas izraisītā iekaisuma dēļ bārkstiņas bojājas, kļūst plakanākas vai pilnībā izzūd (process saukts par bārkstiņu atrofiju). Rezultātā samazinās zarnas spēja uzsūkt uzturvielas – tas var novest pie dažādu vielu deficīta, svara zuduma un plaša spektra veselības problēmām jebkurā ķermeņa daļā.
Celiakija nav alerģija vai pārejoša jutība – tā ir hroniska un ģenētiski noteikta saslimšana, kas var attīstīties jebkurā vecumā.
Vienīgā efektīvā “ārstēšana” ir stingra bezglutēna diēta visas dzīves garumā.
Vārds “celiakija” radies no grieķu koilia, kas nozīmē dobumu, konkrēti — vēdera dobuma, palielināšanos uz vispārēja novājēšanas fona. Ar celiakiju slimo kā bērni, tā pieaugušie — indivīdi, kam ir glutēna nepanesība, kas var rasties gan ģenētisku, gan ārējās vides faktoru ietekmē. Tiešais slimības izraisītājs ir augu proteīns glutēns.
Atsevišķus slimības simptomus jau otrā gadsimtā aprakstīja romiešu ārsts Galēns un nosauca to par koilia kos (gr.”liels vēders”). Bet pirmais celiakiju kā slimību aprakstījis angļu terapeits Sēmjuels Džī 1888. g., tāpēc pasaules literatūrā slimība nosaukta par Hertera Heubnera slimību. Otrā pasaules kara gados sakarību starp maizes lietošanu un celiakijas klīniskām pazīmēm novēroja holandiešu izcelsmes pediatrs Viljams Karels Diks, kad dzīvojot maizes trūkumā pacientiem izzuda simptomi, bet to atsākot ēst, tie atkal parādījās. 1959. gadā V. Karels Diks pirmo reizi publicēja datus par kviešu olbaltuma lietošanu kā celiakijas attīstības cēloni.