Piedaloties Ziemeļvalstu un Baltijas valstu celiakijas biedrību konferencē 2025. gada septembrī, bija iespēja online vidē dzirdēt profesora Knuta Lundina (Knut E.A. Lundin – viens no vadošajiem Eiropas un pasaules celiakijas pētniekiem un klīnicistiem, Norvēģijas Celiakijas pētniecības centra vadošais zinātnieks) prezentāciju. Rakstā zemāk apkopota svarīgākā informācija no šīs prezentācijas.
Celiakijas izpēte Norvēģijā – pieredze un izaicinājumi
Norvēģija ir viena no valstīm ar spēcīgām celiakijas pētniecības tradīcijām. Oslo Universitātes slimnīcā gadu desmitiem tiek uzkrāti biobankas paraugi un ārstēts plašs pacientu loks – no tipiskiem gadījumiem līdz sarežģītām, refraktārām celiakijas formām. Ik gadu tur tiek diagnosticēti aptuveni 50-100 jauni pacienti, kā arī izvērtēti neskaidri vai smagi slimības gadījumi.
Neraugoties uz plašām zināšanām imunoloģijā, klīniskajā praksē joprojām pastāv vairāki izaicinājumi: daudzas rekomendācijas balstās uz ierobežotu pierādījumu bāzi un arvien biežāk tiek uzdots jautājums – vai visus celiakijas pacientus tiešām jāārstē vienādi?
Jauna izpratne par slimības mehānismu
Ilgu laiku tika uzskatīts, ka celiakija galvenokārt ir zarnu bārkstiņu bojājuma sekas un ka imūnā reakcija uz glutēnu attīstās lēni. Tomēr pētījumi pēc 2019. gada parādījuši, ka CD4+ T šūnu aktivācija pēc glutēna uzņemšanas notiek ļoti ātri – dažu stundu laikā. Tas nozīmē, ka celiakija ir sistēmiska imūnatbilde, nevis tikai lokāls zarnu bojājums.
Svarīga loma šajā procesā ir audu transglutamināzei (TG2), kas pārveido glutēna peptīdus tā, lai imūnās šūnas tos atpazītu. Šī atziņa būtiski ietekmē gan diagnostiku, gan jaunu terapiju izstrādi.
Celiakijas skrīnings Norvēģijā
Lai labāk saprastu, cik izplatīta patiesībā ir celiakija un cik daudz gadījumu paliek neatklāti, Norvēģijā tika veikti plaši iedzīvotāju skrīninga pētījumi. Viens no nozīmīgākajiem ir Tromsø 6 pētījums.
Kas ir Tromsø 6 pētījums?
Tromsø pētījumi ir ilgtermiņa iedzīvotāju veselības pētījumu programma Norvēģijā. Tromsø 6 bija viens no šīs programmas posmiem, kurā īpaša uzmanība tika pievērsta arī celiakijai.
Cik cilvēku piedalījās?
- Pētījumā piedalījās aptuveni 13 000 cilvēku no vispārējās populācijas.
- Tas ļāva iegūt ļoti ticamus datus par slimības izplatību, neaprobežojoties tikai ar pacientiem, kuri jau meklējuši medicīnisku palīdzību.
Ko atklāja pētījums?
-
48 cilvēkiem celiakijas diagnoze jau bija noteikta pirms pētījuma. Tas parāda, ka daļa pacientu jau bija atpazīti veselības aprūpes sistēmā.
-
276 dalībniekiem skrīninga laikā bija pozitīvas seroloģiskās analīzes (asins testi, kas liecina par iespējamu celiakiju). Tas norādīja, ka potenciāli daudz vairāk cilvēku varētu slimo ar celiakiju, nekā iepriekš zināms.
-
No tiem, kuriem asins analīzes bija pozitīvas, 103 cilvēki neieradās uz turpmākiem izmeklējumiem. Tas ir būtisks faktors, jo parāda, ka pat skrīninga programmās daļa cilvēku neturpina diagnostikas procesu.
-
84 cilvēkiem biopsijā apstiprināta celiakija.
-
79 cilvēki tika novēroti arī ilgtermiņā, lai izvērtētu slimības gaitu un ārstēšanas efektivitāti.
Kāda ir celiakijas izplatība?
Apkopojot datus, pētnieki secināja, ka:
-
celiakijas izplatība (prevalence) šajā populācijā bija apmēram 1,5 %,
-
tas nozīmē, ka apmēram 1 no 65 cilvēkiem Norvēģijā ir celiakija,
-
daudzi no šiem gadījumiem iepriekš nebija diagnosticēti.
Kāpēc šie rezultāti ir svarīgi?
Šis pētījums parāda, ka:
-
celiakija sabiedrībā ir biežāka, nekā iepriekš uzskatīts,
-
daudzi cilvēki dzīvo ar celiakiju, to neapzinoties,
-
skrīnings ar asins analīzēm var atklāt slimību agrāk, pat cilvēkiem bez izteiktiem simptomiem.
Cits pētījums Norvēģijā – HUNT
Plaša mēroga skrīnings Norvēģijā kopš 1985. gada, kurā tika analizēti un salīdzināti daudzu gadu gaitā 54 505 asins paraugi, parādīja, ka celiakija sabiedrībā ir ievērojami biežāka, nekā liecina iepriekš noteiktās diagnozes. Aptuveni 2 % izmeklēto cilvēku bija pozitīvas seroloģiskās analīzes, kas norāda uz iespējamu celiakiju.
Skrīninga laikā 470 cilvēkiem celiakija tika diagnosticēta pirmo reizi, bieži bez izteiktiem simptomiem. Vienlaikus 383 cilvēkiem diagnoze jau bija noteikta iepriekš, lai gan daļa no šiem gadījumiem varētu būt balstīti uz novecojušiem vai nepilnīgiem diagnostikas kritērijiem.
Kopumā jauno un iepriekš zināmo gadījumu attiecība bija 1,2 : 1, kas nozīmē, ka masveida skrīnings atklāja vairāk jaunu celiakijas gadījumu nekā bija zināmi iepriekš. Šie rezultāti uzsver, ka celiakija bieži paliek neatpazīta un ka mērķtiecīga skrīninga pieeja var būt būtiska agrīnai diagnostikai.
Vēl HUNT pētījums apstiprināja, ka seroloģija viena pati nav pietiekama droša diagnozei populācijas līmenī, un biopsija pieaugušajiem joprojām ir svarīga.
Daļa agrāk diagnosticēto gadījumu var būt kļūdaini, jo “vecie” gadījumi ne vienmēr apstiprinās ar mūsdienu metodēm. Diagnostikas kritēriji ir uzlabojušies.
Zāles celiakijas ārstēšanai: cik tālu esam?
Pašlaik nav apstiprinātu medikamentu, kas varētu aizstāt bezglutēna diētu celiakijas ārstēšanā. Tomēr visā pasaulē notiek aktīvi pētījumi, un vairāki medikamenti jau ir nonākuši klīnisko pētījumu fāzēs.
Kā notiek zāļu izstrāde?
Jauna medikamenta izstrāde notiek vairākos posmos:
-
1. fāze – pārbauda drošību un iespējamās blaknes,
-
2. fāze – izvērtē, vai zāles darbojas un kāda ir piemērotākā deva,
-
3. fāze – lieli pētījumi, kas apstiprina efektivitāti un drošumu,
-
tikai pēc tam zāles var tikt apstiprinātas lietošanai.
Līdz šim neviens celiakijas medikaments nav sasniedzis 3. fāzi.
Par dažiem medikamentu pētījumiem:
1. Glutēnu šķeļošie fermenti
-
Tika cerēts, ka šie fermenti spēs sašķelt glutēnu pirms tas izraisa imūnreakciju.
-
Divi lielākie projekti (Alvine un Takeda) neattaisnoja cerības un tika pārtraukti.
2. Daudzsološākais virziens – TG2 inhibitori
Viens no viscerīgākajiem virzieniem ir zāles, kas bloķē audu transglutamināzi (TG2) – enzīmu, kam ir galvenā loma glutēna izraisītajā imūnreakcijā. Šīs zāles nav paredzētas kā atļauja ēst glutēnu, bet gan kā papildu aizsardzība pret nejaušu glutēna iedarbību.
3. Vēl viens no jaunākajiem un daudzsološākajiem pētniecības virzieniem ir terapija ar Topas nanodaļiņām (TPM502). Šīs nanodaļiņas satur trīs specifiskus glutēna peptīdus un ir izstrādātas tā, lai tās nonāktu aknās, kur tās uzņem īpašas šūnas. Šīs šūnas spēj “parādīt” glutēna fragmentus imūnsistēmai nevis kā draudu, bet kā vielu, pret kuru jāattīsta tolerance. Terapijas mērķis nav ļaut ēst glutēnu bez ierobežojumiem, bet gan samazināt imūno reakciju uz glutēnu, īpaši nejaušas saskares gadījumos.
Cik daudz glutēna ir droši?
Viens no praktiski svarīgākajiem jautājumiem ir drošais glutēna daudzums. Pacientiem ar celiakiju parasti tiek minēti 50-100 mg dienā kā relatīvi droša robeža (jo arī ar bezglutēna produktiem tiek uzņemta niecīga glutēna deva, par to vairāk šajā rakstā). Tomēr praksē bieži novērojama netīša glutēna uzņemšana, un joprojām notiek diskusijas par to, vai glutēns jāuztver līdzīgi alergēnam un kā objektīvi novērtēt simptomu nozīmi.
Noslēgumā
Mūsdienu pētījumi rāda, ka celiakija ir sarežģīta, sistēmiska imūna slimība ar lielu individuālo variabilitāti. Norvēģijas pieredze apliecina, ka, lai gan bezglutēna diēta joprojām ir ārstēšanas pamats, nākotnē iespējama precīzāka diagnostika, mērķtiecīgāka uzraudzība un jaunas terapijas, kas varētu būtiski uzlabot pacientu dzīves kvalitāti.